Vladislavs Tretjaks: Hokejs māca būt kolektīvā un nebūt egoistam – un tas ir svarīgāk par visu!

2017. g. 10. jūlijs


Astoto gadu pēc kārtas Vladislava Tretjaka vārtsargu skola ar Rietumu Bankas atbalstu uz desmit vasarīgām dienām Rīgā uzņem jaunos sportistus no visas pasaules.

Šā notikuma zīmols un galvenais treneris – Vladislavs Tretjaks – pats slido, darbojas ar hokeja nūju un aktīvi strādā ar audzēkņiem, vadot treniņus uz ledus. Tieši tā ‒ pēdējā treniņa laikā, tērpies pilnā sporta formā, viņš pastāstīja par skolas darbu un nākotnes plāniem.


Nevis kvantitāte, bet kvalitāte


- Kā šogad noritēja treniņnometne? Kā veicās darbs ar atbraukušajiem jaunajiem sportistiem?

- Gribu teikt, ka katru gadu apmēram 70 % jauniešu pie mums jau ir bijuši iepriekš – viņi brauc no Francijas, Vācijas, Lietuvas, Latvijas, Krievijas, Somijas. Es to uzskatu par mūsu darba kvalitātes un līmeņa novērtējumu. Patiesi, skola ir profesionāla, puiši iegūst daudzas vajadzīgas prasmes un ar katru gadu spēlē aizvien labāk un labāk. Protams, ierodas arī jauni dalībnieki.

Dalībnieku līmenis ir ļoti augsts, piemēram, jau otro gadu pie mums ir atbraucis Igors Šestjorkins – pasaules čempionātu godalgu ieguvējs, viens no Krievijas labākajiem vārtsargiem, kurš pašlaik gatavojas olimpiskajām spēlēm. Šogad pie mums bija arī profesionāļi no Jaroslavļas. Jaunieši ļoti labi trenējas, viņiem nav nekādu problēmu. Var redzēt, ka darbs viņiem rada prieku.

- Redzu, ka pašlaik uz ledus ir pieaugušie. Bet bērni?

- Mēs sportistus dalām divās grupās. Bērnu grupa, kurā jaunākajiem dalībniekiem ir 8–9 gadi, bija no rīta. Šobrīd, mūsu sarunas laikā, uz ledus ir vecākā grupa.

- Šogad uzņemšana skolā beidzās jau mēnesi pirms nodarbību sākuma, vai ne?

- Jā, paredzēto dalībnieku skaitu uzņēmām ātri. Mēs netiecamies pēc kvantitātes, orientējamies uz kvalitāti. Parasti skolās katrā grupā ir 5–6 vārtsargi, tas ir daudz – puiši nepaspēj izpildīt piedāvātos vingrinājumus, tātad nespēj saņemt visu, kas viņiem pienākas. Mūsu skolā grupā ir tikai četri vārtsargi, un viņi strādā smagi un daudz.

- Ņemot vērā tik lielu pieprasījumu, vai neplānojat paplašināt skolu? Vai arī rīkot vairākas nometnes visu gadu?

- Nē, tam nav ne laika, ne vēlēšanās. Esmu saņēmis piedāvājumus atvērt šādas skolas Somijā un Amerikā, bet es to jau esmu darījis. Man agrāk bija skolas gan Kanādā un Zviedrijā, gan Vācijā, gan arī Amerikā un Somijā. Tomēr šādu treniņu rīkošana, ja vien to dara pienācīgā profesionālā līmenī, prasa ļoti daudz spēka un veselības. Tā tikai šķiet, ka viss ir vienkārši. Patiesībā tas ir liels organizatorisks darbs ar daudzām jo daudzām niansēm.

- Tātad tuvākajos gados, visticamāk, Latvija šajā ziņā saglabās savu ekskluzivitāti?

- Jā, jo darba lielāko daļu uzņemas Sergejs Naumovs, Andrejs Žagars un viņu kolektīvs. Viņi visu organizē. Es šeit apvienoju neilgu atpūtu un meistarklases. Man tas ir svarīgi gan kā trenerim, gan kā Krievijas Hokeja federācijas prezidentam, jo šeit pašlaik atrodas labākie junioru, jauniešu, pirmās nacionālās un sieviešu hokeja izlases vārtsargi. Tēlaini izsakoties, manās rokās šajās desmit dienās ir Krievijas hokeja nākotne. Mums tiek dota iespēja nodarboties ar labākajiem vārtsargiem, un federācijai tas ir ļoti svarīgi.

- Vai jūs bieži apmeklējat Latviju? Vai jūs ar šo valsti saista vēl kaut kas, izņemot skolu?

- Braucu šurp divas vai trīs reizes gadā. Manai dzīvesbiedrei šeit dzīvoja radi. Viņa kopš bērnības vasarās brauca uz šejieni, uz Jūrmalu. Viņai šeit ļoti patīk. Man arī, šeit ir labs gaiss, labvēlīgs klimats, ir ļoti mierīgi – īpaši pēc Maskavas kontrasts ir ļoti izteikts. Man šeit ir daudz draugu. Varu atklāti teikt, ka Latvijā jūtos ļoti labi. Arī bērni un mazbērni pašlaik ir šeit.


Galvenie secinājumi

- Jūs esat Hokeja federācijas prezidents un daudz darāt, lai attīstītu jaunatnes hokeju. Kas mūsdienu Krievijas hokejā ir tāds, kā nav, piemēram, Krievijas futbolā?

- Mums ir senas tradīcijas – hokejs ir nacionālais sporta veids, tajā vienmēr gūstam medaļas, jo profesionāli izturamies pret savu darbu. Arī futbols Krievijā ir populārs, tomēr tajā diemžēl nav rezultātu. Domāju, ka skola vēl vāji strādā.

Profesionāls hokejists ir kā kronis, piecu sešu gadu laikā iegūtas sagatavotības virsotne. Ir jāvelta lielāka uzmanība bērnu sporta skolām, ir jābūt profesionāliem kadriem. Mēs federācijā daudz pie tā strādājam. Tādēļ arī mums ir rezultāti.

- Jūsu meistarklases ir treniņnometnes galvenais notikums. Ko jūs mācāt jauniešiem? Ko cenšaties pavēstīt?

- Vispirms viņiem ir jāmīl sava profesija. Bez mīlestības tik smagu darbu nevar paveikt. Jau 8–9 gadu vecumā viņi ir darbam uzticīgi mazi profesionāļi. Šajā nometnē vienam no zēniem ripa trāpīja pa seju un pārsita lūpu. Viņam uzlika piecas šuves. Domājām, ka viņš brauks prom. Tomēr viņš jau nākamajā dienā atkal bija uz ledus un turpināja trenēties! Vai šāda rīcība nav cieņas un apbrīnas vērta? Bērnam ir tikai astoņi gadi! Mēs viņam pasniedzām balvu „Par varonību”. Tieši šādi jaunieši – puiši ar raksturu – kļūst par profesionāļiem.

Lūk, skatieties, Latvijas izlases uzbrucējs met ripu. (Vladislavs Tretjaks norāda uz hokejistu Latvijas izlases formas tērpā – viņš sit ripu vārtos. Autora piezīme.)

- Jūs skolas darbā iesaistāt arī Latvijas hokejistus? Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas hokeju?

- Jā, iesaistām ļoti aktīvi. Latvija ir malacis! Maza valsts spēlē pienācīgā līmenī, komanda ir laba. Ļoti veiksmīgi šogad spēlēja pasaules čempionātā. Kopā ar Baltkrieviju ir ieguvusi tiesības rīkot 2021. gada čempionātu. Protams, ir jārisina daži jautājumi; ir aktīvāk jābūvē stadioni, lielāka uzmanība jāvelta jaunajai paaudzei.

- Kā vērtējat Krievijas izlases startu pasaules čempionātā?

- Mani iepriecināja spēle. Tā bija daudz interesantāka nekā iepriekšējos gados; ja vērtējam spēles skaistumu un izpildījuma tehniku, es to pat varētu salīdzināt ar veidu, kā savulaik spēlējām mēs. Diemžēl jaunajiem hokejistiem nepietika pieredzes, spēlē ar Kanādu viņi bija vadībā ar 2:0, tomēr pēdējā periodā neizturēja un piekāpās. Bija ļoti žēl, jo uzvara bija gandrīz rokā, tomēr muļķīgu noraidījumu dēļ… Tieši vakar vēlreiz skatījos video, un bija skaidri redzams, kā spēlētājs krīt, nejauši aizskar vārtsargu un viņu noraida uz divām minūtēm, bet mūsu vārtos iesit ripu.

- Vai ir vainīga politika?

- Nedomāju vis. Mums hokejā nav politikas. Starp federācijām ir labas attiecības. Dzīvojam kā draudzīga ģimene.


Nauda un patriotisms


- Vai jums ir jārisina jauniešu motivācijas problēmas? Pastāv viedoklis, ka viņi ir citādi, vairāk domā par naudas pelnīšanu, nevis par patriotismu. Ko jūs viņiem sakāt?

- Patiesību sakot, viņi ir motivēti jau no 5–6 gadu vecuma. Dažiem vecāki tiešām māca, ka šis ir ļoti labs bizness, hokejisti labi pelna ne tikai Nacionālajā hokeja līgā, bet arī Krievijā, Kontinentālajā hokeja līgā. Tur, protams, labākajā gadījumā nokļūst tikai pusprocents no spēlētāju miljona. Tomēr pat viduvējs hokejists var pelnīt vairāk nekā ar sportu nesaistītas, civilas profesijas pārstāvis.
Savukārt mēs motivējam gan ar tradīcijām, gan ar patriotismu; rīkojam tikšanās ar veterāniem.

- Arī prezidentam iemācījāt slidot?

- Jā, viņš spēlē bez maksas (smejas). Mēs cenšamies, lai viņi saprastu, ka nauda tomēr nav vissvarīgākais – viņi aizstāv sava kluba, savas valsts godu. Lai gan, neapšaubāmi, tas ir smags darbs, bet par smagu darbu ir labi jāmaksā.

- Šogad aprit 45 gadi kopš slavenās spēles ar Kanādu 1972. gada „supersērijā”. Vai par godu šai jubilejai tiek plānotas kādas svinības?

- Noteikti sapulcēsim savus spēlētājus, noteikti būs apbalvošana, koncerts, bankets un citi svētku pasākumi. Tās spēles veterāniem esam pasūtījuši īpašus gredzenus. Iespējams, savā starpā uzspēlēsim kādu maču. Bet ar kanādiešiem pagaidām nekāda vienošanās nepastāv.


"Hokeju spēlē īsti vīri"


- Jūs esat fantastisks sportists. Superdisciplinēts.

- Jā, 20 gadu laikā neesmu kavējis nevienu treniņu.

- Ko jūs sakāt saviem audzēkņiem par rakstura īpašībām, kādām viņiem ir jāpiemīt, lai spētu sasniegt savu mērķi?

- Pirmais ir čaklums un darbaspējas. Prasme klausīties un analizēt kļūdas. Cieņa pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Ļoti nozīmīga ir laba psiholoģiskā sagatavotība, jo ir iespējams, ka treniņā esi labs vārtsargs, bet spēlē nevari neko – uztraukuma, pārdzīvojumu dēļ, īpaši, ja esi ielaidis ripu vārtos.

- Kāda, jūsuprāt, ir šo jauniešu nākotne?

- Katram tā būs atšķirīga. Ir tādi, kas vienkārši gūst prieku. Mans draugs atbrauc, un viņam sagādā prieku iespēja iziet uz ledus un spēlēt. Viņš nekad nebūs profesionālis.

Hokejs ir tāda spēle, kuru nevar pamest, ja esi to iemīlējis. Atceros, reiz Amerikā bija gadījums. Manu draugu dēls bija vājš un slimīgs. Es viņiem ieteicu aizvest puiku uz hokeja treniņiem. Viņi vispirms šaubījās – kādēļ, viņš taču NHL nekad nespēlēs? Centos viņus pārliecināt, ka NHL arī nav vajadzīga. Hokejs palīdzēs dzīvē ‒ puisis kļūs stiprs, iemācīsies krist, norūdīs raksturu, iemācīsies atrasties kolektīvā. Mammu un tēti ne vienmēr klausa, bet tur ir treneris, un tā ir pavisam cita autoritāte. Sports audzina vīrieti. Un ko jūs domājat? Viņi mani paklausīja, aizveda (dēlu uz treniņiem). Viņš kļuva par stipru, vīrišķīgu, veiksmīgu cilvēku. Hokejs deva iespēju bez maksas mācīties universitātē. Viņš spēlēja kādas bankas komandā – viņu pieņēma darbā, viņš ieguva vadošu amatu un saņem labu algu. Savukārt hokeju uzspēlē tikai prieka pēc.

No klātesošajiem par profesionāļiem kļūs apmēram 10 %. bet pārējiem hokejs kļūs par dzīves skolu, ko viņi nākotnē atcerēsies ar pateicību. Esmu pārliecināts par to.

- Kas ir vissvarīgākais, ko gribat vēlēt saviem audzēkņiem?

- Svarīgākais vēlējums – gūt prieku no darāmā darba. Jo cilvēks tāpat vien netrenēsies līdz spēku izsīkumam, lejot asaras un sviedrus, negribēs gūt traumas un nespēs trīs reizes dienā uzvilkt formu. Turklāt viņi strādā ne tikai uz ledus. Vēl ir sausie treniņi, jāskrien kross, jādarbojas uz veloergometra. Un to visu dara, jo mīl to, ko dara, gūst no tā prieku. Tad ir viegli. Un noteikti ir jābūt mērķim – spēlēt kluba, skolas vai universitātes komandā vai arī profesionāļos.

Viņi ir malači. Viņi ir izvēlējušies hokeju – apbrīnojamu spēli, kas iepriecina itin visus, sākot ar vecākiem un beidzot ar visas valsts līdzjutējiem. Tā ļauj izbaudīt ārkārtīgi īpašas jūtas – gan zaudējuma rūgtumu, gan uzvaras triumfu.

Hokejs ir ekstremāls sporta veids un atklāj cilvēka būtību. Tā ir kolektīva spēle, un tajā, no vienas puses, nav individuālajiem sporta veidiem raksturīgās konkurences. Raugoties no citas puses – tieši šajā spēlē ir jāprot vienoties, pieņemt kopīgus lēmumus, tās rezultāts ir atkarīgs tikai no kolektīva pūlēm. Lai kāda superzvaigzne tu būtu, viens tu nevari izdarīt neko. Hokejs māca atrasties kolektīvā un nebūt egoistam, un tieši tas ir vissvarīgākais!



Vesetas iela 7, Rīga, LV-1013
Tālr. +371 67020569, labdariba@rblf.lv