Sprīdis Aknīstē un Ozolniekos

2013. g. 29. oktobris


Vai esiet balsojuši par kādu projektu konkursā “Sprīdis labākai dzīvei”? Droši vien, ka jā, jo sabiedrības balsošana par labiem un vērtīgiem projektiem notiek jau trešo gadu un kopā saņemtas gandrīz 50 000 balsis. Lai jūsu bērni tiktu pie kāda sen kārota dzīves uzlabojuma – trenažieriem, rotaļu laukuma, atjaunotiem skolas kabinetiem, seniori - pie materiāliem rokdarbu pulciņiem un iespējām radoši un aktīvi pavadīt laiku, lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atvieglotu viņu ikdienu vai mācību procesu, ik gadu Rietumu Bankas labdarības fonds (RBLF) un “Latvijas Avīze” rīko projektu konkursu “Sprīdis labākai dzīvei”. Un rezultātā īstenojas tās ieceres, kuras sabiedrība balsojot atzīst par visvairāk vajadzīgām. Iepazīstināsim ar diviem projektiem, kas šogad paveikti ar RBLF atbalstu - par to, kā dzīve ir uzlabojusies Aknīstes vidusskolas skolēniem un Ozolnieku un Jelgavas novada jaunajām ģimenēm.


Kad būs, kad būs?

Dodoties uz Aknīstes vidusskolu, pa radio klausāmies laika ziņas: “Visā Latvijā auksts, nomācies, vietām skaidrosies”. Kaut nu tā vieta, kur skaidrosies, būtu Aknīste, domājam, jo kā gan varēs atklāt jaunos trenažierus skolas pagalmā, ja lietus līst, ka plīkšķ vien? Piebraucam, bet vidusskolā zum kā bišu stropā, šodien te notiek arī Olimpiskās dienas un Sēlijas VII kongress. Mūs interesējošie trenažieri moderni un krāsaini tā vien sauc izkustēties. Un lai gan oficiāla trenažieru atklāšana ar svinīgu lentītes pārgriešanu vēl nav notikusi, bet kā gan iespējams bērnus noganīt? Skaidrs, ka viņi jaunos treniņrīkus jau ir izmēģinājuši, mazie – šūpojušies, lielie - vingrinājušies un sportojuši.



- Var jau stāstīt un lielīties, cik jaunie trenažieri ir labi, bet ja zālīte ap tiem ir nomīdīta, tas patiešām ir apliecinājums, ka trenažieri skolēniem der un patīk, - smaidot stāsta Aivars Ielejs, direktores vietnieks audzināšanas darbā, un norāda uz melnajiem zemes apļiem ap katru trenažieri. Bet direktore Aija Voitišķe mums atklāj, kā bērnu sapnis par jauniem trenažieriem beidzot kļuvis par īstenību.
Rakstījuši projektu konkursam “Sprīdis labākai dzīvei” un laimīgi iekļuvuši to projektu vidū, kas izvirzīti sabiedrības balsošanai. Nav samulsuši ne mirkli un tūdaļ izvērsuši sava projekta atbalsta kampaņu. Mudinājuši balsot gan skolā un novadā, gan sociālajos tīklos, sazinājušies arī ar skolas absolventiem ārzemēs. Uzzinot, ka trenažieru projekts ieguvis RBLF finansiālu atbalstu, ķērušies pie darba. Strādnieki rakuši bedres trenažieru pamatiem, betonējuši, pašvaldība iedevusi melnzemi, lai vēlāk būtu skaists zālājs ap trenažieriem. Skolēni vērojuši rosību pie skolas un tikai vaicājuši: kad būs trenažieri, kad būs? Bet Ukrainas firma, kas tos piegādā, vilcinājusies. Bedres stāv, trenažieru nav. Vasarā atbrauc jaunieši no ārzemēm, kas balsojuši par projektu, un arī viņi jautā: kur tad ir tie trenažieri? Un tad nu beidzot vasaras nogalē ukraiņi atsūtījuši trenažierus. Skolas saimnieks pakojis tos ārā un secinājis, ka ir vairāk priekšmetu, nekā trim trenažieriem vajadzīgs. Kas par joku? Acīmredzot kā atvainošanos par ilgo kavēšanos firma atsūtījusi nevis prasītos trīs, bet gan četrus trenažierus. Kad bērni sporta rīkos jau labu laiku darbojušies, direktore jautājusi, ko vēl skolā vajadzētu. Iekštelpu trenažierus, jo vasara ir par īsu, skanējusi atbilde.

Lietus dēļ jauno sporta rīku atklāšana notika skolas zālē. Simbolisko lentīti pārgrieza Vairis Brīze, Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents. Viņš iedvesmoja Aknīstes skolēnus, aicinādams padomāt par sportošanu plašāk:
- Ja būsiet sportā, būsiet draugu un vienādi domājošu cilvēku lokā. Tā ir sporta priekšrocība, par ko ne vienmēr runā. Sportojiet ar prieku un atvērtību pret pasauli! Ziemā izejiet sniegā un tas vien jau būs skaisti! Sportojiet un esiet laimīgi!

Šie vārdi tā iedvesmoja, ka ziemu negaidot, pa visu rudenīgo lietu vecāko klašu skolēni izauļoja ārā pie jaunajiem trenažieriem. Tie dos spēku gan mācīties, gan sportot, gan arī nostiprinās organismu.


Te zaļos dārzs, un te būs rotaļu laukums

Ko visu var paveikt Ingrīda Lisovska un viņas kolēģi Jelgavas radošo domu un darbu centrā “Svētelis”, būsiet jau dzirdējuši – tur dažādās radošās nodarbēs jauni un veci jelgavnieki attīsta savus talantus, tur zupas virtuvē pabaro izsalkušos un izsniedz pārtikas pakas, tiem, kuriem grūtāk klājas, tur neviens nejūtas vientuļš un netalantīgs. Tas tā – lielos lokos. Nu RBLF finansējumu guvis arī Ingrīdas Lisovskas jaunais projekts atbalsta un rehabilitācijas centram “Svēteļi”. Tas ir dārzs Ozolnieku un Jelgavas novada jaunajām ģimenēm un vientuļajām māmiņām un rotaļu laukums bērniem. Tāda ir iecere ilgtermiņa projektam, kas jau lēnām top Ozolnieku novadā meža ielokā “Bērzainēs”.



Pirmā acīs duras skaista, mākslinieciska zedeņu sēta. Pie tās visgarām nobērta ķirbju kaudze kā simbols vasaras dāsnumam un reizē vārti jaunajam, topošajam dārzam. Krūmiem un zeltslotiņām atkarotajos laukos tagad rudenī redzamas tikai ogulāju rindas – zemenes, cidonijas, ap 500 upeņu krūmu, 200 avenāju arī rabarberu stādījums. No pārējā lauka raža ir novākta un to klāj bagātīgā Zemgales melnzeme. Nesen te bijusi talka un 52 ģimeņu pārstāvji no divus hektārus lielā kartupeļu lauka novākuši labu ražu, arī ķirbji karstajā vasarā ienākušies vareni – jauno ģimeņu pusdiengaldus bagātinās piecas tonnas ķirbju. Izaugusi arī ļoti laba sīpolu, ķiploku un biešu raža. Ingrīda Lisovska:
- Mūsu dārzam šis ir otrais gads. Pērn katrai ģimenei iedevām savu lauciņu, bet šis princips lāga nedarbojās. Daži savu lauciņu apkopa , citi – ne. Tad nu šogad rīkojām talkas. Tā uzreiz ir cita lieta – kopā strādājot rodas liela enerģija un viss aiziet – kopā stādām, kopā novācam ražu un dalāmies ar izaudzēto. Saknes un dārzeņi paliek pāri “Svēteļa” zupas
virtuvei, ja arī tur nevarēs visu noēst, dosim klosterim, lai tiek svētceļnieku galdam. Kad sākām te darboties, saskārāmies ar vietējo cilvēku neizpratni. Bet tā jau ir vienmēr, kad gribi kaut ko jaunu pasākt. Bet es te pati dzīvoju un mani gadiem ilgi pazīst. Pirms divdesmit gadiem šeit bija mazdārziņi, tad bija klusuma periods, bet tagad zeme atkal ir priecīga, ka to kopj, un dāsni atmaksā. Dārza veidošana nav viegls projekts, un man dažreiz prātā iezogas neticība - nu, kam man, sievietei, tā jāplēšas? Bet nu pamazām viss iet uz priekšu, re – Rietumu Banka ar savu naudu un sabiedrība ar savu balsojumu ir atzinušas, ka darām vajadzīgu darbu. Tas ir labi, ja ir dārzs, kur jaunas ģimenes izaudzē sev pārtiku, jo diezin vai dzīve kļūs vieglāka, - aizdomājas Ingrīda.

Šurp braucām no Jelgavas puses aiz Ingrīdas mašīnas un šķita, ka viņa mūs vienkārši vilina mežā. Izrādās, ka te netālu ir autobusa pietura. Uz otru pusi ir pansionāts, un pat tā iemītnieki spēj atnākt uz dārzu, paravēt, padzīvoties svaigā gaisā, stāsta Ingrīda un rāda dārza atrašanās koordinātas. Viņa iecerējusi sadarbību arī ar Ozolnieku skolu. Lai skolēni varētu nokļūt dārzā, saziņā ar “Latvijas valsts mežiem”, ir iecerēts veidot taku cauri mežam, kas savienotu skolu ar dārzu. Bērniem taču arī patīk darboties - stādīt, ravēt un rudenī redzēt kas izaudzis. Dārzā patlaban pastaigājas arī “Svēteļa” grāmatvede Laima ar meitiņu Ievu. Viņa vērīgi pēta taurenīti uz zaļas lapas, bet cik tad ilgi mazs bērns var mierīgi dzīvoties, it īpaši, ja vecāki aizņemti dārza darbos? Arī par to Ingrīda Lisovska ir padomājusi.
- Lai tām ģimenēm, kas atbrauc uz šejieni kopt un ravēt, būtu, kur bērnus likt, veidojam rotaļu laukumu. Te ir lielā smilšu kaste, šūpoles, rotaļu laukums. Bet te būs karoga masts. Un te lai paliek vieta, kur telti uzsliet. Te ir virtuves gabals - būs nojume ar plītiņu, lai dārza darbos aizņemtie var pagatavot un paēst pusdienas. Un te man ir vīzija, ka būs vasaras mājiņas, lai jaunās ģimenes varētu pa vasaru dzīvot. Tā būtu tāda kā kopiena ar vienādām mērķiem, interesēm un vajadzībām,
- Ingrīda braši stāsta gluži kā karavadonis pirms kaujas. Un rodas ticība, ka viņa uzvarēs.

Latvijas avīze, ILZE VĪTOLA, ANDAS KRAUZES FOTO



Vesetas iela 7, Rīga, LV-1013
Tālr. +371 67020569, labdariba@rblf.lv